Nedēļās pēc spontānā aborta es domāju, ka jau esmu iepazinusi visas iespējamās sirdssāpes. Tad viena vienīga saruna lika saprast, ka ir brūces, kuras nesāp tikai zaudējuma dēļ, bet arī to cilvēku dēļ, kuriem tajā brīdī vajadzēja būt tavā pusē.
Mani sauc Anna. Man ir 32 gadi, esmu grafiskā dizainere un dzīvoju Oregonā. Lielāko daļu savas pieaugušās dzīves es labi esmu tikusi galā ar spiedienu. Stingri termiņi, applūdis dzīvoklis, pat pārsista riepa vētras pašā vidū — nekas mani īsti nespēja satricināt.
Taču nekas mani nesagatavoja sajūtai, kā ir zaudēt kaut ko, ko tev pat nebija iespējas pa īstam turēt rokās.
Pirms sešiem mēnešiem man bija spontānais aborts. Es biju divpadsmitajā grūtniecības nedēļā. Varbūt dažiem tas “nav tik daudz”, bet man tas bērniņš jau tad bija daļa no mūsu dzīves. Tas bija tā, it kā viena sirdspuksta klusums jau būtu ieausts visos plānos, ko mēs ar manu vīru Marku bijām sapņojuši par nākotni.
Kad es ieraudzīju tās divas rozā svītriņas, sēdēju uz vannasistabas grīdas ar trīcošām rokām. Es neiekliedzos, neskrēju ārā ar testu rokā. Es tikai skatījos uz to ar trakojošu sirdi, mēģinot noticēt, ka tas patiešām ir īsts. Tad es pasaucu Marku.
Viņš ienāca ar miegainām acīm, savā vecajā universitātes hūdijā, un es nekad neaizmirsīšu, kā viņš paskatījās uz testu, tad uz mani. Sākumā viņš neko neteica. Viņš tikai lēnām, apmulsis un neticīgi, pasmaidīja.
– Mēs… mēs gaidām bērniņu?
Es pamāju, nespēdama valdīt aizspiestajam kaklam. Viņš nometās ceļos man blakus un apskāva mani tik cieši, ka man gandrīz pietrūka elpas. Viņa rokas bija aukstas, bet tajā brīdī viņa apskāviens šķita vienīgais drošais punkts pasaulē.
MĒS NEKO NEPUBLICĒJĀM INTERNETĀ.
Mēs neko nepublicējām internetā. Mēs vēl nebijām tam gatavi. Mēs svinējām savā veidā. Marks katru rītu, pirms devās uz darbu, noskūpstīja manu vēderu, pat tad, kad tur vēl nekas nebija redzams. Vakaros gultā mēs čukstējām bērnu vārdus, smējāmies, ja kāds izklausījās pārāk karikatūrisks vai ja sapratām, ka mūsu iniciāļi kopā veido kaut ko pilnīgi neveiklu.
Kādu vakaru, kamēr es locīju drēbes, Marks ienāca istabā ar papīra lapu rokā. Uz tās bija uzzīmēts mazs bērnistabas plāns: maigas krāsas, zvaigznes uz griestiem, šūpuļkrēsls stūrī.
– Es pats gribu uztaisīt gultiņu, – viņš teica mazliet bikli.
Es ieliku to lapu naktsgaldiņa atvilktnē pie ultraskaņas bildēm. Katru reizi, kad es atvēru šo atvilktni, bija sajūta, it kā nākotne man pasmaidītu pretī.
Nedēļu pēc nedēļas mēs sekojām līdzi tam, kā bērniņš aug. Sākumā viņš bija kā magoņu sēkliņa. Tad kā mellene. Vēlāk kā laims. Es atceros, kā vienu reizi turēju plaukstā laimu un vienkārši skatījos uz to, mēģinot iztēloties tos mazos pirkstiņus, sīkos kāju pirkstiņus, kas veidojās manī.
Un tad kādu rītu es pamodos un sajutu, ka kaut kas nav kārtībā.
Nākamajā apskatē nebija sirdspukstu. Nebija kustības. Tikai klusums.
Sēras pār mums nogāzās kā vilnis, ko mēs nepamanījām tuvojamies. Es atceros, kā gulēju uz dīvāna un jutu, ka mans ķermenis mani ir nodevis. Marks nedēļu palika mājās, gandrīz neko neteica, tikai turēja manu roku vai sēdēja man blakus klusumā.
BET, LAI CIK GRŪTAS ARĪ BŪTU ŠĪS SĀPES, NEKAS NELĪDZINĀJĀS TAM, KAS NĀCA PĒC TAM.
Bet, lai cik grūtas arī būtu šīs sāpes, nekas nelīdzinājās tam, kas nāca pēc tam.
Mana vīramāte Kārena nekad nav slēpusi, ka es viņai nepatīku. Viņa bija no tiem cilvēkiem, kuri smaida ar muti, bet ne ar acīm. Viņas komplimenti vienmēr dzēla.
Mūsu kāzās viņa bija ģērbusies melnā. Burtiski melnā. Kad kāds par to pajautāja, viņa vienkārši atbildēja:
– Tā es parādu, ko par to domāju.
Viņa kritizēja visu: to, kā es gatavoju, to, ka ģērbjos pārāk “brīvi”, to, ka esmu “pārāk klusa”. Viņasprāt, es nebiju piemērota Markam, kuru viņa sauca par savu “zelta puiku”. Reiz viņa man pat pateica, ka es izskatos tā, it kā būtu uzaudzusi lietoto preču veikalā. Kas, starp citu, bija taisnība, tāpēc man nebija skaidrs, kāpēc tas viņai šķita tik liels apvainojums.
Marks bieži mani aizstāvēja, bet jo vairāk viņš mani sargāja, jo vairāk indi Kārena izspļāva. Un tomēr es centos. Godīgi centos. Es domāju, ka ar laiku viss kļūs maigāk. Un kaut kur dziļi sevī es cerēju, ka, ja mēs viņai dosim mazbērnu, beidzot viņas acīs parādīsies kaut kas, kas līdzinās laipnībai.
Tā vietā viņa kļuva visnežēlīgākā tieši tad, kad es pati vēl knapi varēju nostāvēt taisni, nesabrūkot.
Pirmais viņas zvans pēc spontānā aborta… es tiešām domāju, ka varbūt viņa pateiks kaut ko siltu. Vai vismaz neitrālu. Bet tiklīdz es pacēlu klausuli, sapratu, ka kļūdos.
Es biju sagatavojusies neērtam klusumam, varbūt kādai aukstai frāzei — bet ne tam, ka viņa tik precīzi un apzināti trāpīs kā ar asmeni.
VIŅAS BALSS BIJA ASA UN CIRTĪGA.
Viņas balss bija asa un cirtīga.
– Es gaidīju to mazbērnu. Un tu pat to nespēji man dot.
Es apmulsusi samirkšķināju acis.
– Kārena… par ko tu runā?
– Tu mani dzirdēji ļoti labi. Tev bija viens vienīgs uzdevums. Es tik ļoti gaidīju satikt savu mazbērnu, un tu pat nespēji viņu iznēsāt. Kā tu domā, cik ilgi Marks vēl būs ar to mierā?
Asinis pazuda no manas sejas.
Otrā līnijas galā iestājās tāds klusums, kas šķita vēl aukstāks par viņas vārdiem — it kā viņa precīzi zinātu, kur sist, un nekad netrāpītu garām.
Es neteikdama ne vārda noliku klausuli.
VĒLĀK ES SĒDĒJU GULTAS MALĀ AR CEĻIEM PIEVILKTIEM PIE KRŪTĪM UN BLENZU UZ ATVILKTNI, KURĀ GLABĀJĀS ULTRASKAŅAS ATTĒLI.
Vēlāk es sēdēju gultas malā ar ceļiem pievilktiem pie krūtīm un blenzu uz atvilktni, kurā glabājās ultraskaņas attēli. Marks ienāca istabā un apstājās, mani ieraudzījis.
– Kas notika? – viņš klusi pajautāja.
Es paskatījos uz viņu. Man nebija ne jausmas, kā to pateikt tā, lai nekļūtu vēl sāpīgāk.
– Tava mamma zvanīja, – es nočukstēju. – Viņa pateica, ka es pat neesmu spējusi viņai dot mazbērnu.
Viņš sastinga. Tad apsēdās man blakus.
– Viņa… viņa tiešām tev to pateica?
Es pamāju. Viņa žoklis saspringa, bet tajā vakarā viņš neko vairāk neteica. Mēs bijām pārāk noguruši. Pārāk salauzti.
Taču Kārena neapstājās.
PĒC DAŽIEM VAKARIEM ZVANĪJA TELEFONS, KAD ES LOCĪJU DVIEĻUS.
Pēc dažiem vakariem zvanīja telefons, kad es locīju dvieļus. Es pacēlu klausuli, nepaskatoties uz ekrānu. Tā bija kļūda.
– Anna, vai tu vispār apzinies, ko tu man atņēmi? – viņas balss iecirta manī kā ledains ūdens.
– Kārena… – es teicu, jau jūtot, kā krūtis savelkas.
– Es nekad neturēšu rokās savu mazbērnu tavas vainas dēļ. Tu esi pievīlusi mani un esi pievīlusi Marku.
Mana roka sāka drebēt.
– Kārena, lūdzu… pārtrauc. Tas nav par tevi. Mēs zaudējām savu bērniņu.
Viņa iesmējās. Īsi un rūgti.
– Nespēlē upuri. Citas sievietes spēj dzemdēt bez drāmas. Varbūt tu vienkārši tam neesi derīga.
KAUT KAS MANĪ SALŪZA.
Kaut kas manī salūza. Es noliku klausuli, manas rokas trīcēja, un asaras aizmigloja redzi.
Kad Marks pārnāca mājās, viņš atrada mani sarāvušos uz dīvāna pie izslēgta televizora, ar tukšu skatienu.
– Kas notika? – viņš jautāja, nometoties man priekšā ceļos.
– Viņa atkal zvanīja, – es teicu, slaukot asaras. – Viņa sacīja, ka es tevi esmu pievīlusi. Ka neesmu derīga būt par māti.
Es redzēju, kā mainās viņa seja. Dažas sekundes viņš neko neteica. Tad piecēlās un sāka staigāt pa istabu, it kā mēģinātu sadedzināt dusmas ar kustību.
– Viņa tev to pateica? – viņš jautāja.
Es pamāju.
– Viss. Pietiek, – viņš teica. – Man ir gana.
VIŅŠ IEGĀJA VIRTUVĒ, PAŅĒMA TELEFONU UN SĀKA NIKNI RAKSTĪT.
Viņš iegāja virtuvē, paņēma telefonu un sāka nikni rakstīt.
– Ko tu dari? – es jautāju.
– Rakstu viņai, – viņš attrauca. – Viņa nedrīkst ar tevi tā runāt. Ne tagad. Ne jebkad.
– Mark, nedari… – es klusi teicu. – Tas tikai visu padarīs sliktāku.
Viņš pagriezās pret mani, un viņa acis vēl aizvien dega.
– Sliktāk nekā šis? Sliktāk nekā vainot tevi par kaut ko, ko mēs abi esam zaudējuši? Es tā nedomāju.
Es nestrīdējos. Es vienkārši sēdēju un jutu, kā no manis iztek arī pēdējie spēki.
Kārena uz to ziņu neatbildēja. Bet klusums nevilkās ilgi.
UN VIŅA VĒL NEBIJA BEIGUSI.
Un viņa vēl nebija beigusi.
Nedēļu pēc Kārenas pēdējā nežēlīgā zvana es joprojām dzīvoju kā miglā. Dienas saplūda kopā, un dažkārt pat klusums bija pārāk skaļš. Es vēl nebiju atgriezusies darbā. Es nejutos gatava kolēģu līdzjūtīgajiem, bet nogurdinošajiem skatieniem. Lielāko daļu dienu es pavadīju uz dīvāna ar segu, klusu mūziku vai kāda seriāla fona troksni, kuru pat īsti neskatījos.
Tāpat bija arī tajā pēcpusdienā. Es tieši gatavoju tēju, kad atskanēja durvju zvans. Es nevienu negaidīju. Mana sirds izlaida sitienu. Uz mirkli pat nodomāju, ka tas ir Marks un viņš vienkārši aizmirsis atslēgas.
Bet, kad paskatījos pa actiņu, man vēders savilkās.
Tā bija Kārena.
Es sastingu. Daļa no manis gribēja izlikties, ka neesmu mājās. Taču, pirms es varēju izlemt, viņa pieklauvēja vēlreiz, skaļāk un nepacietīgāk. Es jau spēju iztēloties, kādu ainu viņa sarīkotu, ja es viņu ignorētu. Es negribēju dot viņai vēl vienu ieganstu.
Es atvēru durvis.
Viņa neko negaidīja. Viņa ienāca tā, it kā dzīvoklis piederētu viņai, pagāja man garām ar to pašu stīvo stāju un šauro muti, ko vienmēr nēsāja sev līdzi. Viņas papēži klaboņoja pret parketu, kamēr viņa paskatījās apkārt un tad pievērsās man — ar riebumu acīs.
? TĀTAD TE IR NOMIRUSI MANA PĒDĒJĀ CERĪBA – VIŅA SAUSI NOTEICA.
– Tātad te ir beigusies visa mana cerība, – viņa sausi teica.
Es samirkšķināju acis.
– Kāpēc tu esi šeit?
Viņa sakrustoja rokas, skatoties uz mani ar aukstu, nemirkšķinošu skatienu.
– Tāpēc, ka tev jāsaprot, ko tu izdarīji. Es zaudēju mazbērnu. Es zaudēju savu nākotni. Vai tu saproti, cik pazemojoši ir citiem cilvēkiem teikt, ka bērniņa tomēr nebūs? Tu man to atņēmi.
Viņas vārdi iesita man krūtīs. Es atkāpos soli, gandrīz nespēdama ieelpot. Mans ķermenis vēl nebija pilnībā sadzijis, un viņas balss, pilna indes maskēta kā “sēras”, man savilka kaklu.
– Es arī sēroju, – es nočukstēju. – Tu runā tā, it kā… it kā es to būtu izvēlējusies.
Viņa papurināja galvu un pienāca tuvāk.
? TU DOMĀ, KA TAS IR TIKAI PAR TEVI?
– Tu domā, ka tas ir tikai par tevi? Un kas tagad būs, Anna? Kad tu mēģināsi vēlreiz? Kad tu beidzot dosi man to mazbērnu, ko es gaidīju? Vai arī tu pievilsi manu dēlu arī otrreiz?
Mana sirds dauzījās kā traka. Mani pirksti savilkās dūrēs. Viņas balss nebija bēdīga. Tā pat nebija “parasti” dusmīga. Tā bija rūgta un asa — it kā viņa izbaudītu manu agoniju.
Es gribēju sevi aizstāvēt. Gribēju iekliegties, ka viņai nav ne jausmas, kam esmu gājusi cauri. Taču no manas rīkles neizlauzās neviena skaņa.
– Lūdzu, – es nočukstēju aizlauztā balsī, – beidz… es to vairs nevaru izturēt…
Bet viņa turpināja.
– Padomā par Marku, ne tikai par sevi. Viņš ir pelnījis bērnus. Mana ģimene ir pelnījusi bērnus. Vai tu neredzi, cik lielu spiedienu tu uzliec visiem? Vienu tu jau zaudēji. Otru tu vairs nevari atļauties zaudēt.
Es stāvēju viesistabā, un viņas vārdi riņķoja ap mani kā maitēdāji. Man trīcēja kājas, gaiss nāca no manis laukā saraustīti. Man šķita, ka es turpat uz vietas sabrukšu.
Un tad es to sajutu.
Roku uz sava pleca — stingru, spēcīgu, pazīstamu.
Es lēnām pagriezos, un Marks stāvēja man aiz muguras. Viņš laikam bija pārnācis mājās agrāk. Viņa seja bija akmens cieta, žoklis saspringts, acis tumši kvēlojošas.
– Mammu? – viņa balss bija mierīga, bet smaga. Tajā skanēja tāds brīdinājums, ka gaiss telpā it kā apstājās.
Kārena pagriezās un nobālēja.
– Mark, es tikai…
– Nē, – viņš asi pārtrauca. Viņš nostājās man priekšā, starp mums abām. – Es visu dzirdēju. Katru vārdu. Kā tu uzdrošinies nākt uz mūsu mājām un šādi runāt ar Annu?
Kārena atvēra un aizvēra muti, it kā drudžaini meklētu attaisnojumus, bet Marks viņai nedeva iespēju.
– Kā tu uzdrošinies no mūsu zaudējuma taisīt savu drāmu? – viņš jautāja. – Tā nav tava traģēdija.
– Es arī sēroju! – Kārena asi atcirta, sakrustojusi rokas, aizsardzībai atkal uzpeldot virspusē.
– Nē, – Marks teica. – Tu nesēro. Tu vaino. Tā ir atšķirība.
Kārenas lūpas mazliet sarāvās.
– Neuzvedies tā, it kā man nebūtu nozīmes. Es priecājos par to bērniņu. Es gribēju viņu.
Marka balss pacēlās tieši tik daudz, lai apklusinātu viņu.
– Tad kāpēc tu teici šīs lietas? Kāpēc tu atnāci šurp, lai uzbruktu sievietei, kuru es mīlu — sievietei, kura nēsāja mūsu bērnu — kamēr viņa vēl joprojām sēro? Vai tu vispār dzirdi pati sevi?
Kaut kas uz mirkli pārskrēja pāri Kārenas sejai — vaina vai kauns, es nezinu. Bet tas pazuda tikpat ātri, kā parādījās.
– Es tikai mēģināju viņu atvest pie saprašanas, – viņa teica.
– Nē. Tu gribēji viņu pazemot, – Marks atcirta. – Tu vienmēr tā dari.
Viņš uz mirkli paskatījās uz mani un uzlika roku uz manējās.
– Piedod, – viņš klusi teica man. – Tev nevajadzēja šo visu izciest vienai.
Tieši tad Kārena skaļāk iejaucās:
– Mark, tu taču gribi ģimeni, vai ne? Tu taču gribi bērnus? Viņa vienkārši…
– Pietiek! – Marks iekliedzās. Viņa balss nocirta telpu kā pletne, un istaba sastinga. – Tu nenāksi šurp un neplēsīsi Annu gabalos. Mēs zaudējām savu bērnu. MŪSU bērnu. Ja tu nespēj izrādīt mums cieņu, tev nav vietas mūsu dzīvē.
Kārenas seja mainījās — tagad tajā iemirdzējās panika. Viņa mazliet pakāpās uz priekšu, un balss pēkšņi kļuva lūdzoša.
– Mark, lūdzu, nedari to. Es esmu tava māte.
– Es ļoti labi zinu, kas tu esi, – Marks auksti atbildēja. – Es no tevis esmu pacietis daudz ko gadiem ilgi. Bet šis? Tas ir nepiedodami.
– Bet es…
– Tā ir tava pēdējā iespēja, – Marks teica klusāk. – Ja tu vēl kaut vienu reizi tā runāsi ar Annu, viss būs beidzies. Tu nezaudēsi tikai mazbērnu. Tu zaudēsi arī savu dēlu.
Kārenas acīs sariesās dusmīgas asaras, bet viņa neko vairāk nepateica. Viņa pagriezās un izskrēja ārā, tā aizcērtot durvis, ka pie sienas attēli nodrebēja.
Mājā iestājās klusums. Pagāja sekunde, līdz es sapratu, ka trīcu.
Marks pievilka mani sev klāt. Es sabruku viņam krūtīs, un manas asaras samērcēja viņa kreklu.
– Tu vairs nekad nepaliksi ar viņu viena, – viņš iečukstēja man matos. – Es tev to apsolu.
Mēs ilgi tā stāvējām. Un pirmo reizi klusums vairs nebija smags. Tas bija maigs.
Tajā vakarā mēs sēdējām uz gultas pie atvērtas atvilktnes. Tajā bija ultraskaņas bildes, bērnistabas skice un bērnu vārdi, ko bijām pierakstījuši vecu aplokšņu otrā pusē.
Marks ar īkšķi pārslīdēja vienas bildes malai, tad paskatījās uz mani.
– Viņa nav pelnījusi būt daļa no šīs atmiņas, – viņš teica. – Viņas indei šeit nav vietas.
Es pamāju. Vairāk vārdus nevajadzēja. Viņa rīcība jau bija pateikusi visu.
Tajā naktī pirmo reizi pēc vairākām nedēļām es gulēju, nepamostoties asarās.
Nākamajos mēnešos mēs dzijām kopā.
Marks atgriezās darbā, taču centās mājās būt agrāk. Mēs gatavojām ēst blakus viens otram un mēģinājām atkal atrast prieku sīkumos. Es sāku iet terapijā un lēnām izrunāju arī to, ko līdz tam nebiju uzdrošinājusies pateikt skaļi: sāpes, bailes atkal mēģināt un to kluso trauksmi, ka varbūt man vienmēr šķitīs, ka kaut kā trūkst.
Kārena divas reizes mēģināja piezvanīt. Mēs necēlām. Beigās viņa pārstāja.
Dažreiz dziedināšana nepiedzimst no atvainošanās. Dažreiz tā piedzimst no tā, ka tu izvēlies mieru to cilvēku vietā, kuri nekad nav sargājuši tavu sirdi.
Mēs joprojām runājam par bērniņu. Ne katru dienu, bet pietiekami bieži, lai tas vairs nebūtu kluss, noslēpts sāpju punkts. Mēs ierāmējām vienu ultraskaņas attēlu un pakārām to gaitenī, līdzās mūsu kopīgajām fotogrāfijām: saderināšanās, kāzas, ceļojumi, muļķīgi pašbildes.
Tas atgādina, ka, lai gan mēs kaut ko zaudējām, mēs nezaudējām visu. Mums joprojām ir viens otrs. Un uz tā var uzbūvēt ļoti daudz nākotnes.
