Kad Džeisons pēc nedēļu ilgas atpūtas pie jūras atgriezās mājās, viņš domāja, ka varēs vienkārši ieiet savā mājā tā, it kā nekas nebūtu noticis. Taču viņam ceļu aizšķērsoja kāds ar spilgti dzeltenu čemodānu un skatienu, no kura pat vispašpārliecinātākais cilvēks apstātos. Smaids viņam pazuda no sejas, un šausmas, kas pārskrēja viņa vaigos, bija katras manas asaras vērtas.
Tagad, atskatoties, man vajadzēja pamanīt zīmes. Džeisons vienmēr bija no tiem, kuri draugus liek pirmajā vietā, un, kad kļūst grūti, viņš drīzāk meklē attaisnojumus. Toreiz es sev iestāstīju, ka tā ir vienkārši “vieglprātība”. Ka laulība viņu padarīs atbildīgāku.
Kad mēs saderinājāmies, kādu laiku tiešām šķita citādi. Viņš runāja par nākotni, komandas darbu, kopīgu dzīvi.
– Mēs būsim tik labs pāris, Klaudija, – viņš bieži teica, turēdams manu roku. – Es nevaru sagaidīt, kad mēs uzcelsim savu dzīvi.
Es viņam ticēju. Es gribēju ticēt.
Astoņus mēnešus pēc kāzām es paliku stāvoklī. Džeisons bija laimīgs. Brīvdienās viņš bērnistabu nokrāsoja gaiši dzeltenu, rūpīgi salika gultiņu un vakaros runāja ar manu vēderu.
– Es būšu pasaulē labākais tētis, – viņš čukstēja.
Es domāju, ka tagad viņš beidzot ir izaudzis.
Tad 37. nedēļā viss mainījās. Plānotās dabiskās dzemdības pārvērtās par steidzamu ķeizargriezienu. Vienā mirklī mēs no prieka pārgājām bailēs.
Emma piedzima vesela, taču operācija mani bija pilnīgi izsmēlusi. Sāpēja katra kustība. Mans ķermenis šķita svešs.
? NEUZTRAUCIES, ES PAR VISU PARŪPĒŠOS – DŽEISONS SOLĪJA PIE MANAS SLIMNĪCAS GULTAS.
– Neuztraucies, es par visu parūpēšos, – Džeisons solīja pie manas slimnīcas gultas. – Tu tikai dziedē.
Pirmās nedēļas mājās izplūda miglā. Maz miega, sāpes, raudas. Džeisons palīdzēja… kad es lūdzu. Viņš nomainīja autiņbiksītes, ja es pateicu. Paturēja Emmu, ja viņa bija mierīga. Bet tiklīdz viņa sāka raudāt, viņš viņu atdeva atpakaļ.
– Man šķiet, viņai vajag mammu, – viņš tad mēdza teikt.
Ar katru reizi es kļuvu mazliet vientuļāka.
Ceturtajā nedēļā es joprojām tik tikko varēju paiet. Pie katra soļa sāpes iedūrās.
Tad notika tā saruna.
– Tomu paaugstināja, – Džeisons vienu rītu teica, blenžot telefonā. – Puiši grib nosvinēt. Nedēļu pie jūras. Būs neticami.
Es nodomāju, ka viņš joko.
– Kad viņi brauktu?
– Nākamnedēļ. Ideāls laiks.
– Džeison… tu tiešām to apsver?
Viņš beidzot paskatījās uz mani.
– Kāpēc lai es nebrauktu? Tikai nedēļa. Toms ir mans labākais draugs.
– Tāpēc, ka pirms četrām nedēļām man bija operācija. Tāpēc, ka es knapi varu aiziet līdz pastkastītei. Tāpēc, ka mums ir jaundzimuša meitiņa!
Viņš nopūtās, it kā es būtu tā, kas rīkojas neapdomīgi.
– Tu ar Emmu tiec galā. Mana mamma palīdzēs, ja vajag. Man arī vajag mazliet atpūsties.
Atpūsties.
– Brauc, – es beidzot teicu.
VIŅA ACIS IEMIRDZĒJĀS. – TIEŠĀM?
Viņa acis iemirdzējās.
– Tiešām?
Es nejutos labi. Es vienkārši biju nogurusi cīnīties.
Nākamajā dienā es skatījos pa logu, kā “Uber” viņu aizved uz lidostu. Aizmugurējās gaismas pazuda ielas galā, bet es turēju rokās raudošo Emmu.
Tā nedēļa šķita bezgalīga. Emmai bija augšanas lēciens, viņa gribēja ēst visu laiku. Mana rēta vilka, katra kustība sāpēja. Džeisona ziņas bija retas.
“Lielisks laiks!” viņš uzrakstīja, pievienojot fotogrāfiju, kur viņš pludmalē tur rokā alu.
“Nepārspējamas jūras veltes!” atnāca nākamajā dienā.
Tikmēr es mērīju temperatūru savai meitiņai, kad sestajā dienā viņai parādījās neliels drudzis. Panikā zvanīju pediatram. Džeisons neatbildēja ne uz vienu no trim maniem zvaniem.
Kad beidzot pienāca atgriešanās diena, es gaidīju izsmelta, ar tumšiem lokiem zem acīm. Es vēl cerēju, ka viņš ienāks, atvainosies, un viss mainīsies.
PULKSTEN TRIJOS PĒCPUSDIENĀ ES DZIRDĒJU MAŠĪNU PIEBRAUCAM PIE PIEBRAUCAMĀ CEĻA.
Pulksten trijos pēcpusdienā es dzirdēju mašīnu piebraucam pie piebraucamā ceļa.
Ārā viņš, smejoties, izkāpa no “Uber”. Iedegis, atpūties.
Taču pagalmā viņš nebija vienīgais.
Piebraucamajā ceļā stāvēja vēl viena mašīna. Margaritas.
Un viņa stāvēja pie durvīm ar sakrustotām rokām, blakus tai pašai spilgti dzeltenajai čemodānam.
Džeisona smaids pazuda uzreiz.
– Mammu? Ko tu te dari?
– Tu neiesi šajā mājā, kamēr mēs nopietni neizrunāsimies, – Margarita teica.
DŽEISONS APJUCIS PASKATĪJĀS APKĀRT.
Džeisons apjucis paskatījās apkārt.
– Nedari to te.
– Tieši te es to darīšu. Tavai sievai pirms četrām nedēļām bija liela operācija, un tu viņu atstāji vienu ar jaundzimušo, lai spēlētu pludmales volejbolu ar draugiem.
– Tas nebija bīstami! Klaudijai viss ir labi!
– Labi? – Margaritas balss pacēlās. – Viņa man divreiz zvanīja raudādama. Viņa viena pati panikā reaģēja uz drudzi, kamēr tu dzēri kokteiļus!
Džeisona seja nosarka.
– Man arī pienākas mazliet atpūtas!
– Tev vajadzēja būt partnerim. Tētim.
Es turēju Emmu rokās, un acīs sakāpa asaras. Beidzot kāds iestājās par mani.
– Viņai ir taisnība, – es klusi teicu. – Kad man tevi visvairāk vajadzēja, tu aizbrauci.
? MĪĻĀ, NESTĀJIES KOPĀ AR MANU MAMMU PRET MANI!
– Mīļā, nestājies kopā ar manu mammu pret mani! Tā bija tikai viena nedēļa!
– Viena nedēļa, kas šķita kā mūžība. Viena nedēļa, kurā es sapratu: tiklīdz kļūst grūti, tu aizbēdz.
Margarita norādīja uz dzelteno čemodānu.
– Es sakravāju divām nedēļām. Ja tu neesi gatavs būt vīrs un tēvs, es palikšu un palīdzēšu Klaudijai. Bet tu nevari vienkārši atnākt atpakaļ kā tā, it kā nekas nebūtu bijis.
Džeisona skatiens lēkāja starp mums. Viņa šarms vairs nestrādāja.
– Tas ir absurdi, – viņš nomurmināja.
– Absurdi ir tas, ka pieaudzis vīrietis atvaļinājumu uzskata par svarīgāku par savu ģimeni, – Margarita atcirta. – Tavam tēvam būtu kauns.
Tas trāpīja tieši sirdī.
Džeisons klusēdams pagriezās un aizgāja ielas virzienā.
? KUR TU EJ? – ES VAICĀJU.
– Kur tu ej? – es vaicāju.
– Pie Toma. Izskatās, ka es savā mājā neesmu gaidīts.
“Uber” viņu tajā dienā aizveda jau otro reizi.
Margarita pagriezās pret mani ar asarainām acīm.
– Piedod, mīļā. Es tevi neesmu tā audzinājusi.
Es sabruku. Viņa pārņēma Emmu un apskāva mani.
– Tu neesi viena, – viņa iečukstēja. – Nekad vairs.
